Jaunumi Engures ezera dabas parkā

Pateicoties siltajiem laika apstākļiem Engures ezera piekrastes ganībās visnotaļ omulīgi jūtas tur mītošie lopiņi. Starp tiem ir arī Latvijas Zilās šķirnes govis, kopskaitā nu jau trīs. Zilās govis ganās projekta otrajā atjaunotajā pļavā, Krievragā, Ķūļciema pagastā. Iestājoties salam un sniegam, zilās govis tiks pārvietotas uz kūti Ķūļciema pagastā.

Pateicoties siltajiem laika apstākļiem Engures ezera piekrastes ganībās visnotaļ omulīgi jūtas tur mītošie lopiņi. Starp tiem ir arī Latvijas Zilās šķirnes govis, kopskaitā nu jau trīs. Zilās govis ganās projekta otrajā atjaunotajā pļavā, Krievragā, Ķūļciema pagastā. Iestājoties salam un sniegam, zilās govis tiks pārvietotas uz kūti Ķūļciema pagastā. Bet nākamā gada pavasarī Latvijas Zilo gotiņu trijotne ceļos uz Mērsraga pļavām, kur tās pavadīs visas nākamās ganību sezonas. Projektā plānojam iegādāties vēl pāris Latvijas zilās govis, lai veicinātu šīs Latvijai raksturīgās šķirnes “atdzimšanu” tās tradicionālajā vidē. 

Par šīs interesantās šķirnes izcelšanos tiek stāstītas dažādas teikas, tās vēsta par zilo govju izcelšanos no jūras. Divas no šīm teikām piedāvājam izlasīt arī jums.  

No kurienes radušās zilās govis

Mums bija nomirusi māte. Pamāte nebija tāda kā citas pamātes, kurām neviens neprata pa prātam  izdarīt un kuras savus pabērnus vienā laidā rāj un per. Tāda viņa nebija, bet ar visu to no mūsu pamātes ļoti baidījās, un katrs slikts vārds no viņas mutes sāpēja vairāk par īstās mātes sitienu.

Reiz Made bija ganos. Pamāte viņu bija no rīta ļoti agri uzcēlusi. Dienā spīdēja silta saulīte, un Made sēdēdama uz ciņa aizmiga. Kad viņa pamodās, vairs nebija nevienas govs. Meitene nobijās, uztrūkās un sāka govis meklēt. Viņa izstaigāja visapkārt, govju nebija.

Ko darīt? Viņa gāja un atkal meklēja, līdz beidzot iznāca jūras malā. No lielās iešanas ļoti nogurusi, viņa apsēdās. Gane sāka raudāt, rūgtās asaras viņai ritēja pār vaigiem.

To izdzirda Jūrasmāte. Celdamās no jūras, viņa prasīja: ”Meitiņ, kāpēc tu tik rūgti raudi?” Jūrasmātes balss Mades ausīm izklausījās tā it kā viņas mātes runāšana, kas gan sen bija mirusi, bet kuras balss meitai vēl bija prātā. Tāpēc viņa nemaz neizbijās un stāstīja Jūrasmātei savas bēdas. Stāstīja, ka māte mirusi, ka viņa baidās no pamātes, ka viņas govis ir pazudušas, tās būs vilki noplēsuši.

“Nebēdājies govju dēļ, lai vilki ēd. Tāpēc, ka tu esi labs bērns, es tev došu vietā citas govis,” tā teikusi Jūrasmāte un pazudusi jūrā.

Tad no jūras iznāca tikpat govju, cik mums bija pazudušas. Bet nevis raibas, kādas bija pazudušas. Govis, kas iznāca no jūras, bija zilas kā jūras ūdens. Un jūrmalā radās zilās govis.

Stāstīja Kārlis Stalte, 54 g.v., Mazirbē 1925. gadā

Zilās govis

Senos laikos vēl pirms pirmās Kolkas bākas mūsu jūrmala bija citādāka nekā tagad. Toreiz vēl nebija kailās smilšu kāpas, kas tagad apputina visu jūrmalu un kur vairs nekas neaug. Līdz pašai jūrmalai pletās skaistas un pļavas un biezi lapu koku meži ar kļavām, liepām, ozoliem, kuru zari vējā šūpojās pretī viļņiem. Koki bija tik vareni, ka no viena resgaļa iznāca laiva. Zem kokiem auga mīksts, biezs zāliens. Jūrasmāte agri rītos un dienasvidū, kad jūrmalā nav ļaužu, sūtīja savas meitas tur ganīt govis. Jūrasmeitas tad nāca ārā uz zems, govis bija zilas kā jūras ūdens.

Notika tā, ka vienu svētdienas rītu kāda sieva gāja uz Kolkas pusi vai – kā saka – lielās jūrmalas uz mazo jūrmalu ogot. Ejot viņa redzēja Kolkasraga mežā zilo govju ganāmpulku un dzirdēja ļoti skaistu un saprotamu dziedāšanu. Viņa redzēja arī pašu dziedātāju sēžam zem ozola un pinam vaiņagu. Tā bija jauna meita īsos sarkanstrīpotos brunčos, sarkanā jakā, basām kājām, kuras vaļējie iedzeltenie mati plīvoja vējā. Otra, jūrā palikusī sieva nāca tuvāk un skaļā balsī lībiski sauca: “Grieta, Grieta, dzeni govis jūrā!” Abas sasita rokas kopā un runāja svešus vārdus. Govis tūliņ pacēla galvas, steidzās uz jūru, kur arī pazuda.

Tikai viena govs ēdusi no citām drusku attālāk. Tā kā negāja līdi citām jūrā, bet skrēja uz otru pusi mežā iekšā. Govju gane gan ūkšāja govi, bet vairs nedabūja to rokā; viņa saraudātām acīm gāja jūrā citām govīm pakaļ. Meitas vēl ilgi stāvēja uz ūdens, ar rokām mādamas un galvu grozīdamas. Beidzot viņas vēl pacēlās krietni virs ūdens un rādīja uz meža pusi, bet tad iegrima jūrā. Pēc tam neviens vairs viņas nav redzējis.

Kad sieva nāca no ogu lasīšanas atpakaļ, tad viņa palikušo govi mežā atrada. Sieva nodomāja dzīt to uz mājām, jo viņai pašai bija govis, bet govs nāca klāt un ļāva sevi paglāstīt. Tad sieva aplika govij ap kaklu lakatu, un tā knaši gāja viņai līdzi uz mājām. Tā zilās govis radušās arī šeit, zemes virsū. Pēc tam Grietas vārds ļoti nāca modē.

Stāstījusi Marija Šaltjāre Pitragā 1933. gadā

LIFE Engure progress report 2003

Šī gada rudenī tapusi otrā projekta “Engures ezera dabas parka dabas aizsardzības plāna ieviešana” atskaite, kurā aprakstīta projekta norise laikā no 2002. gada septembra līdz 2003. gada septembrim. Atskaiti varat aplūkot sadaļā Projekti / Engures ezera dabas parka dabas aizsardzības plāna ieviešana. Pielikumā atrodamas arī fotogrāfijas, kas uzskatāmi parāda projekta norises.

Sniegotus Ziemassvētkus un gaišu Jauno gadu vēlot,
Projekta vārdā
Inga Račinska un Roberts Šiliņš