Bioloģisko saimniecību dabas laboratorija „Lielkrūzes”

Zemnieku saimniecība „Lielkrūzes” piedalās projektā DEMO FARM. Saimnieki Guntars un Valentīna Dolmaņi saimnieko videi draudzīgi un labprāt par savu pieredzi stāsta arī citiem. Par to, kā „Lielkrūzēs” nodarbojas ar latvisku un dabai draudzīgu saimniekošanu, iespējams lasīt aprīļa „Zivju lapā”. Dolmaņu pāra sagatavoto rakstu pārpublicējam arī savā mājas lapā.

Manī ir cerība, ka par šādu raksta nosaukumu neapvainosies ne Latvijas Dabas fonda, ne Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra zinātnieki un speciālisti, jo mums ir ļoti laba sadarbības pieredze un izpratne par laukos notiekošo, īpaši pēc darbošanās Latvijas un Igaunijas domubiedru kopprojektā DEMO FARM.

Lai gan tiku lūgts rakstīt par zivsaimniecību, šajā rakstā būs daudz runāts par starpnozaru atkarībām, kas dabas saimniecībām ir svarīgas.

Vai dabas saimniecība „Lielkrūzes” ir īsta dīķsaimniecība, par to var diskutēt. Tomēr ir jāapzinās, ka dabas daudzveidības un saimnieciskās darbības mijiedarbības rādītāji ir ļoti nozīmīgi zivsaimniecībai un to izpētei esam radījuši pētniecisko bāzi. Dokumentāli ir pierādīts, ka vides lauksaimniecībā senči šajā vietā ir pilnveidojuši atziņas vairāk nekā 300 gadu, bet gadu tūkstošos krāto saudzējošo vides apziņu mums māca latvju dainas. Šo zināšanu pārmantošana mums ir liela priekšrocība, ko nedrīkstam noniecināt.

Vai esam aizmirsuši, ka pirmās brīvvalsts panākumi gūti, apvienojot nacionālos centienus ar taisnīgumu un pārmantoto dabas mīlestību? Mākslīgi radītās lielsaimniecības ir pilnīgs pretstats taisnīgas konkurences radīšanai un tautas saliedēšanai kopīgiem mērķiem. Te slēpjas viens no galvenajiem cēloņiem, kāpēc iedzīvotāji pamet valsti. Tas nerada arī savstarpēju uzticēšanos kooperatīvu izveidošanā...

Latvijas brīvvalsts panākumu cēloņsakarības tiek noklusētas vadošo ministriju amatpersonu privāto ieguvumu dēļ, kas bija iespējami netaisnīgas privatizācijas rezultātā. Par piemēru savas zemes apsaimniekošanā varētu ņemt tādu valsti kā Polija. Modernā pasaule savā nejēdzīgajā aizņemtībā, šķērdējot resursus, kalpo globalizācijai, nespēj iedziļināties dabas likumsakarībās, tā izraisot vispārēju vides noplicināšanu.

Latviešu prasmes saimniekot saistās ar lauku sētām un tajās gūto pieredzi vides kopsakarību izvērtēšanā. Ar mūsu lauku sētām un saimniekošanu tajās vēlās iepazīties daudzi tūristi, jo ir dzirdējuši par latvisku, dabai draudzīgu saimniekošanu. Ieraudzījuši daudzās ainaviskās dabiskās ūdenskrātuves, viesi bieži uzdot jautājumu: ”Vai zivis arī tajās ir?” Viņi laikam domā, ja ir viens labums, tad cits tam līdzās pastāvēt nevar. Cēlonis tam varētu būt mākslīgi uzspiestā doma, ka specializācija ir vienīgā iespēja, izdzīvot, tā liedzot saprast to, ka ar bioloģiskajām metodēm pareizi saimniekojot, dažādas nozares, līdzās pastāvot, viena otru papildina ar savu mijiedarbību, radot pievienoto vērtību.

Bioloģiskajā saimniecībā nav nodalāma mežu, ūdeņu un lauksaimniecības zemes savstarpēja ietekme, kas ir lietderīgi jāizmanto. Specializācija liedz saskatīt tos, kas, vienu darot, ar kaimiņos esošo notiek – jo paši lielāki, jo apkārt notiekošais liekas maznozīmīgāks.

Ganībās saudzējot atsevišķus kokus un krūmus (tos nocērtot, ganāmpulkam pusdienas tveicē būtu jāstāv saulē), kas palīdz uzturēt dabisku vidi, esmu saņēmis Lauku atbalsta dienesta ierēdņu izdomātus atbalsta maksājumu samazinājumus.

„Lielkrūžu” dīķsaimniecība ir izveidota tā, ka dīķos tiek savākti kūstošie sniega un lietus ūdeņi no apkārtnes bioloģiskās lauksaimniecības zemes. Ja es būtu nodarbojies ar konvenciālo lauksaimniecību, dīķsaimniecība tādos apstākļos pastāvēt nevarētu. Arī ūdens papildināšanai vai nomaiņai mums nav iespējams ūdeni pievadīt, jo nav upes, kā tas ir vairumā zivsaimniecību. Mēs strādājam pašpietiekami un ilgtspējīgi, apsaimniekojot to teritoriju, kas mums ir. Ja mēs censtos ražot intensīvi, ekosistēmu iznīcinātu piesārņojums. Gauja no mums saņem tīrākus ūdeņus, nekā ir pašā upē. Lai varētu veikt ūdens ievadīšanu Gaujā, no mums tiek prasītas ūdeņu pārbaudes arī upē gan pirms, gan pēc ūdeņu ievadīšanas. To varēja izdomāt vienīgi tie, kas no šādas vides dīķsaimniecības ekosistēmas kopsakarībām neko nesaprot vai arī grib mums uzlikt par mūsu līdzekļiem valsts pienākumu uzraudzīt Gaujas upi.

Saimniecībā dīķi aizņem trešo daļu no bijušās vectēva lauksaimnieciskās zemes kopplatības, kas, lietojot tehniku, vairs nebija izmantojama. Tagad ūdenskrātuve ir pie katra lauka ieplakās un ietilpst vienotā bioloģiskās lauksaimniecības ekosistēmā. Visu dīķsaimniecību veido trīs atsevišķas dīķu kaskādes. Tās visas barojas no apkārtējo zemju noteces, novadot ūdeņus lejas dīķi kā ezerā, kas kalpo tūrisma vajadzībām kā atpūtas teritorijas sastāvdaļa visu gadu. Lejpus tā ir trīs speciāli ziemošanas dīķīši zivju mazuļiem un nosēddīķis dūņu savākšanai, kas tiek aizskalotas ar nākamā dīķa ūdeni, izgulsnētas izsmelšanai un kā mēslojums nonāk uz lauka rušināmkultūru audzēšanai atkārtoti.

Vaislinieki un lielās zivis tiek izzieminātas kaskādes vidusdaļā, tiešā zemnieku sētas tuvumā, tā izvairoties no nelegāliem zivju tīkotājiem. Visi dīķi ir nolaižami. No lielākajiem dīķiem ūdeni var laist ne ātrāk kā nedēļas laikā, mazākos apzvejojot var atbrīvot no ūdens tajā pašā dienā. Visas zivju sugas dzīvo jauktā, bet regulētā ielaidumā. Pavasaros tiek nolaisti četri ziemošanas dīķi, bet rudenī – visas ūdenskrātuves. Zivis tiek pārlaistas ziemošanai piemērotos lejas dīķos, lai no augšējos dīķos uzkrātajiem rudens lietus ūdeņiem varētu radīt regulējamu caurteci zivju pārziemošanai. Ekstremālos gadījumos ūdens cirkulāciju nodrošinām no artēziskās akas. Lai karpu izaudzētu līdz 2 kg svaram, pārvadājot saimnieka rokās līdz realizācijai tā nonāk sešas reizes, bet lēnaudzīgāko zivju audzējums – pat desmit reizes.

Tie, kuri sapņo par nelegālo zveju, pat iedomāties nevar, cik pūļu dīķu saimniekam ir jāieliek, lai zivis izaudzētu. Nezinātāji domā, ka dīķos zivis aug pašas no sevis.

Mūsu vaislas ganāmpulks ir kādām 15 zivju sugām no saimniecībā sastopamajām 20. Mazuļus spējam izaudzēt tām zivju sugām, kuru nārsts Latvijā spēj notikt dabiskā ceļā.

Ar savu pieredzi esam iemācījušies panākt visu zivju sugu pārziemošanu daudziem, šķiet, neiedomājamos apstākļos.

Pirmsākumos dīķī pārziemoja vienīgi karūsas. „Lielkrūzes” no Zosēnu meteoroloģiskās stacijas atrodas tikai 5 km attālumā, kas norāda, cik skarbas ir mūsu ziemas, bet tas nav šķērslis zivkopības attīstībai. Šķērslis var būt gribas trūkums darboties.

Pēdējos divus gadus esam saņēmuši Eiropas platībmaksājumus zivsaimniecības attīstībai (sadaļā „Ūdens vides pasākumi”), kas parāda, ka spējam nodrošināt ražojošai saimniecībai noteiktās prasības, kā arī sasnieguši vajadzīgos ieņēmumus no zivkopības. Zivis tiek izaudzētas, veicinot dabisko dīķu ražību ar bioloģiskajām metodēm un izmantojot mijiedarbību, ko dod pilnvērtīga apkārtējā vide.

Ievestu barību zivju audzēšanai neizmantojam. Ūdeņu apkārtnē veidojas labvēlīgs mikroklimats, kas veicina zemkopības attīstību. Daļu ūdens var izlietot laistīšanai. Lauku un dārza kaitēkļus palīdz apkarot piekrastes putni, kā arī abinieki un citi sīkāki organismi. Tāda sistēma ne vien nodrošina dabisko līdzsvaru, bet dabiskiem līdzekļiem uztur vispārēju zemes auglību. Ūdenskrātuvju ierīkošana var padarīt nekaitīgas salnas. To mūsu gadījumā nodrošina galvenais dīķis, kas atrodas ziemeļu pusē saimniecības augstākajā daļā. Tas saules akumulēto siltumu miglas veidā pārklāj augļu un pārējiem dārziem, novēršot nakts salnas.

Dīķsaimniecība ar savām ūdensrozēm, kā arī peldēšanās un makšķerēšanas iespējām ir radījusi pievilcīgu tūrisma vidi. Palielinās dabas daudzveidība, jo ūdenskrātuvju krastos dzīvo dažādi bridējputni, dīķu saliņās ligzdo pīles un gulbji, izliktajos būros ligzdo gauras un gaigalas. „Liekrūžu” mežos un pļavās satopamā bioloģiskā daudzveidība nav mazāka kā dabas lieguma teritorijās.

Būvējot zivju dīķus, izveidojām piemērotas saliņas meža pīļu un citu putnu ligzdošanai, bet vēlāk tajās, ieaugot bērziņiem, izveidojās pievilcīga ainava, ko vēlāk pēc sava prāta sāka pārveidot bebri. Garāmbraucēji zvanīja un prasīja, kā mēs varam pieļaut šo atbaidošo skatu. Mēs paši domājām, ko iesākt, jo zivju audzējšanas dīķī pārmērīga noēnojuma nedrīkst būt. Koku lapu klātbūtne ūdenī slikti ietekmē zivju pārziemošanu.

Problēmas risināšanai meklējām kompromisu un nolēmām atstāt  tikai ierobežotu skaitu bērziņu ainavai. Tos stiepļu režģos nožogojām no bebriem, bet pārējos atstājām dabai, jo laikam jau dažreiz bebri vairāk saprot no dīķsaimniecības nekā cilvēki. Kamēr dīķos rosās bebri, nereti tiek izbojāti dambji vai arī kombains, pļaujot tuvējo lauku, var iekrist kādā alā. Tomēr bebri var būt arī sabiedrotie, jo tie ēd cietos ūdensaugus un mēslo dīķus pēc dabas likumiem. Ja bebrs no dīķa aizvācas, draud lielākas briesmas zivīm, jo pamestās alas sāk izmantot ūdri un šo dzīvnieku ģimenes tieksmes zivju pārzināšanā nav īpaši patīkamas, īpaši, ja tie ir nonākuši karpu nārstrošanas vai zivju ziemošanas dīķos. Labākais paņēmiens ūdru ierobežošanai ir dīķu piekrastes uzturēšana tīra, bez krūmiem un pielūžņojuma, kā arī regulāra zāles appļaušana.

Dīķa krastu sekmīgai apkopšanai savā saimniecībā izmantojam lielos zālēdājus (savvaļas zirgus un govslopus, piemājas daļā – arī aitas), kas parasti kopj bioloģiski vērtīgos zālājus. Tas ierobežo gan ūdru, gan bebru izplatību, sevišķi ja noganīšana veikta ūdenskrātuvi visapkārt un tiek staigāts pa šo dzīvnieku mītņu jumtiem. Bebriem ganīšana rada barības konkurenci vasarā, bet ūdriem zūd maskēšanās iespējas. Ūdru sakarā gribētos atzīmēt īpatnējo trijstūri dabā, kas pastāv starp vardi, līdaku un ūdru. Esam novērojuši, ja visos apkārtnes dīķos tiek salaistas līdakas, tās ievērojami samazina varžu, tritonu un citu, ar ūdeni saistītu dzīvnieku daudzumu. Ūdri ievērojamā skaitā dabā izķer lielās līdakas, tādejādi kopjot un uzturot varžu populāciju dabiskā līmenī, tie vienlaikus paši ar šīm vardēm kritiskos brīžos nodrošina savu izdzīvošanu.

Pēc zivju nārsta, kad dīķi ir iztukšoti, tie tiek intensīvi noganīti, tādējādi saņemot gan dabisko mēslojumu, gan zivīm pieņemamu vairošanās vietu nākamajai sezonai. Ja aplokā, kurā ir dīķis, visu diennakti ganās mājdzīvnieki, var garantēt, ka ūdri zivju nārstu neizbojās. Siltā laikā govis ļoti grib dzīvot pa ūdeni. Esmu novērojis, ka govis ūdensrozes ēd labprātāk par runkuļiem, bet tās nenoniecina arī citu augus. Lai nesaduļķotu ūdeni, šādā aplokā būtu labāk ganīt aitas, kas ūdenī neiet, vai arī govīm ierīkot elektrisko ganu.

Par pīļu un gulbju klātbūtni dīķos mēs neuztraucamies. Mednieki nezin kāpēc ir piemirsuši, ka peldpīles pārtiek no ūdensaugiem, tādējādi ierobežojot ūdeņu aizaugšanu. Mēslojums no ūdensputniem dīķu produktivitātei nāk tikai par labu. Katrai sugai kāds no augiem garšo labāk un jo vairāk sugu, jo vairāk iespēju tās savā labā izmantot.

Dīķos ūdensaugu ierobežošanai izmantojot zālēdājas zivis amūrus un platpierus, tiek radīta konkurence pīlēm barības ziņā. Pīļu ģimenes ar šādām zivīm vienā dīķī dzīvot diez ko nevēlas.

Ūdenskrātuvju tuvumā saglabātas vecas mežaudzes dod lielu labumu zivkopībai, jo tajās vairojas zivju barības bāze – dažādi naktstauriņi un citi kukaiņi – kā arī spēj ligzdot lielie plēsīgie putni, piemēram, mazie ērgļi. Tie sekmīgi ierobežo ūdensžurku savairošanos. Šie grauzēji nodara zaudējumus gan zivkopībā un vēžkopībā, gan arī augļkopībā (ziemās nograuž ābelēm saknes). Kad ūdeles tika izmedītas, tā notika bieži. Plēsīgo ūdeļu pamatbarība ir ūdensžurkas, bet tās spēj ievērojami kaitēt arī medību faunai, kā arī dīķsaimniecībai kopumā. Ja mednieki ekonomisko apsvērumu dēļ tās pašlaik nemedī, jāņem vērā, ka ir jāsaudzē vecie meži, lai tajos varētu ligzdot to skaitu regulējošie lielie plēsīgie putni.

Aizvadītajā gadā zivju ērgļu ģimene, kas ligzdo mūsu mežā, bija sabiedrotā zivju audzēšanā. Tā visai sekmīgi spēja izdzenāt negausīgos konkurentus koloniju putnus zivju gārņus, paši veicot lielākajām zivīm sanitārās funkcijas. Iespējams, kormorāni, kas ir pasludināti kā mūsdienu lielākā zivsaimniecības nelaime, pie mums nemīl uzturēties šī paša iemesla dēļ.

Dabā nekas nenotiek nejauši, par to liecina fakti. Pēc spēcīga lietus pa dīķa pārplūdes atteku no Gaujas pret straumi atpeldēja liels deviņadatu stagaru bars. Sekojot stagariem, ūdenskrātuves krastus sāka apdzīvot tos ierobežojošie, bet retie zivju dzenīši. Arī kaskādes ietvaros uz vairošanos zivis izmisīgi cenšas nokļūt ūdenskrātuvē, kur pašas ir dzimušas. Ja, dīķus nolaižot, pa straumi uz Gauju tiek palaists kāds zivju bariņš, tad pavasaros uz nārsta laiku tas vairākus gadus pie dambja atpeld, cerot, ka nokļūs turpat, no kurienes ir pašas cēlušās.

Zivju un vēžu kopējā audzēšana slikti attaisnojas, jo dīķos parasti ir ierobežots daudzums dažāda lieluma slēptuvju. Vēžu mazuļi ir iecienīta delikatese praktiski visām zivju sugām, tāpēc tiem ir izdevīgāk atvēlēt atsevišķus dīķus.

Mūsu ziemošanas dīķos pārziemo šādas zivis: karpas, līņi, ālanti, asari, zandarti, līdakas, Daugavas sami, zelta karūsas, vietējās baltās karūsas, austrumu sudrabkarūsas, hibrīdkarūsas, ruduļi, baltie amūri, baltie platpieri, salates, ķīši, dūņu pīkstes, raudas, brekši, sapali, vēdzeles, foreles, stores. Vislabāk pārziemo karūsas, tad seko līņi, līdakas, ruduļi, raudas, ālanti, asari, karpas, amūri, zandarti, platpieri. Iesprostotas karūsas nebrīvi pārdzīvo slikti un aiziet bojā ātrāk nekā citas zivis. Brekši ir daudz prasīgāki pret skābekļa deficītu nekā līdakas, raudas, ruduļi, asari, ālanti. Nenoskaidrotos apstākļos samazinās storu skaits, un pagaidām nav izdevies izskaidrot to pazušanas iemeslu.

Karpu audzēšanai Latvijā un to aklimatizēšanai ir ilglaicīga pieredze, bet uz vietējo zivju fona tās aizvien atgādina, ka ir siltūdeņu zivis. Ieildzis ziemas periods karpu mazuļiem izdeldē tauku rezerves, dažreiz radot nopietnus šo zivju zudumus. Karpas necieš arī nekādu apsaldēšanos, kas ir saistīta ar ūdens temperatūras pazemināšanos skābekļa nodrošināšanas rezultātā vai ūdenskrātuves dziļuma samazināšanas dēļ. Karpas var aiziet bojā tādos apstākļos, kādos pēc ūdens kvalitātes prasīgās foreles spēj izdzīvot.

Par dabiskā vidē mītošo zivju savstarpējām attiecībām lielās zivsaimniecības dažkārt neko nezina, jo tās ir specializējušās vienīgi dažu sugu audzēšanā dabiskiem apstākļiem neraksturīgās sistēmās.

Mūsu uzdevums ir veicināt cilvēku izpratni par ražojošas vides un dabas sistēmu kopsakarībām.

Par savas saimniecības „firmas zivīm” uzskatu ālantus, kas ziemojot ir izturīgāki nekā karpas, labi vairojas karpu dīķos, spēj ieņemt foreļu vietu un atdzīvina ūdeņus, ķerot kukaiņus. Aukstā ūdens pievadīšana nav aktuāla problēma to izdzīvošanai karstās vasarās. Tveicīgo 2010. gada vasaru, ko pārcieta visas vairāk nekā 20 zivju sugas, mūsu sainiecībā neviena forele pārciest nespēja. No plēsīgajām zivīm zandarti mums ir jaunatklājums, jo tie sekmīgi vairojas citu zivju ganību dīķos. Zandarti ir ļoti garšīgas, bet ūdens kvalitātes ziņā prasīgas zivs.

„Lielkrūžu” dīķsaimniecības attīstība 40 gadu garumā bija eksperimentēšana ar savu darba ieguldījumu vaļasprieka līmenī, to veicot galvenokārt kā dabas aizsardzības pasākumu daudzveidīgas lauksaimnieciskās vides saglabāšanai. Pirms 50 gadiem te bija tikai 0,1 ha platībā dīķis, kurā spēja izdzīvot dzeltenās jeb zelta un vietējās baltās karūsas. Ulmaņlaikā saimniecībai ūdens bijis deficīts, un ziemās, lai varētu padzirdīt lopus, kausējuši sniegu vai veduši ūdeni no Gaujas.

Skolas laikā pats izbūvēju koka meniķi, jo kolhozā būdams par zivkopi, tēvs palīdzēja ar padomu. Pats viņš dzīvoja citā ģimenē. Sākās eksperiments piemājas dīķa ūdens kvalitātes uzlabošanā un dažādu zivju sugu pārziemošanas iespēju noskaidrošanā. Šajā laikā pats izlasīju iepazinos dažādas grāmatas par zivkopību. Pēc profesijas esmu mežkopis. Kad strādāju kopsaimniecībā „Piebalga” par mežu nozares vadītāju, man uzticēja darboties arī ar zivkopību un jaunu dīķu izveidošanu. Vairumā gadījumu dīķi nebija tagadējās „Lielkrūžu” zemēs, bet bija izvietoti izbūvēšanai piemērotākās vietās. Pēc dzimtas privātīpašuma atgūšanas pašu spēkiem dīķsaimniecību esam palielinājuši no trim līdz 12 hektāriem.

Kā dabas procesu vērotājs gribu piebilst, ka kopumā bioloģiskā daudzveidība apkārtnē tagadējās ūdeņu klātbūtnes dēļ ir stipri palielinājusies. Tomēr esmu novērojis arī atsevišķus zaudējumus. Vai ainava to spēj kompensēt? Zinu, ka viena otra reta pļavas smildziņa vai puķīte (piemēram, atālene) vairs neaug piemājas pļaviņā, bet jau tālāk. Ja es šo augu negribu izskaust no sava īpašuma, tad ir jāsaprot, ka katrā lauksaimniecībā grūti apgūstamā pļavā ūdenskrātuves būvēt tomēr nedrīkstētu. Ir jāatzīst arī tas, ka reti ūdensaugi sāk iemājot izveidotajos dīķos. Tomēr ir jāatceras, ka jebkura saimnieciskajai darbībai apgrūtināta vieta sugu saglabāšanas nolūkā pirms tās pārveidošanas būtu jāizpēta, izvērtējot arī tās ekoloģiskās vērtības. Samazinot dabisko pļavu platības, sašaurinās arī izdzīvošanas iespējas, piemēram, griezei, ko var apdraudēt arī pie jaunizveidotajām ūdenskrātuvēm dzīvojošās ūdeles.

Esmu mēģinājis lauksaimniecības zemē uzturēt ķīvītēm piemērotas dzīvotnes. Sargājot savu ligzdu un mazuļu drošību, tās aizbaida dažādu zivis tīkojošu putnu un dzīvnieku rosīšanos. Šajā ziņā var palīdzēt arī ūdensputni zīriņi. Mežos retu putnu ligzdošanu ne viemēr nodrošina vispārēji ciršanas aizliegumi. Esam konstatējuši, ka ar vecu mežu retināšanu var izveidot pat jaunas šo putnu dzīvotnes. Mežu saglabāšana ir ļoti svarīga zivsaimniecībai kopumā, jo visa gada garumā tas stabilizē ūdens noteces.

Pēc profesijas esmu mežkopis, 15 gadus vadīju meža nozari Jaunpiebalgas kolhozā „Piebalga”. Vienmēr esmu respektējis dabas sargātāju centienus un atbalstījis tos. Augstu vērtēju uz dabas kopsakarībām balstīto pirmo Latvijas meža zinātnieku ieviestās videi draudzīgās mežizstrādes metodes, kuru lietošanas prasmes būtu savienojamas ar mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām, uzturot meža bioloģisko daudzveidību, bet nesagraujot nozares ekonomisko dzīvotspēju. Ja kādam ir šaubas par to, ka Latvijā agrāk bijusi nopietna mežsaimniecība, es ieteiktu izlasīt Kriša Meldera grāmatu ”Meža vakari”, tad radīsies priekšstats par latvisku saimniekošanu.

Es nevaru atbalstīt pretdabisko, uz rūpniecisku biznesu vērstu meža apsaimniekošanu, jo mežs nav tikai koksne. Atsevišķu amatpersonu nodarījumu apzināta slēpšana izpaužas valsts līmenī. Man nav pieņemama aizbildināšanās par labu faktoram, ka mežu platības ir palielinājušās uz aizaugušo lauksaimniecības zemju rēķina, jo tas kompensējot nodarījumu. Latvijas lielākā vērtība ir atlikušo veco mežu saglabāšana, tā ir dabas banka, kam ir Eiropas un pasaules nozīme. Par to vajadzētu saņemt Eiropas atbalsta maksājumus, nevis noslēpt šīs dabas pērles, tādējādi mežus pārvēršot atsevišķu cilvēku biznesā.

Valsts būs stabila, ja vērtīgie meži saglabāsies nākotnei. Ieviešot mežizstrādē pārmodernu tehniku, turpinām iznīcināt atlikušo mežu dabas vērtības, reizē padarot nereālu atgriešanos dzimtenē tiem tautiešiem, kuri strādā citu valstu labā, jo Latvijā ir palikuši bez darba.

Mūsu saimniecības palīgnozare ir jumta skaidu ražošana. Pašu saimniecību skar situācija, ka straujos tempos tiek izcirstas apšu audzes un to ciršanas vecums ir samazināts uz trīsdesmit gadiem. Šis fakts apdraud vietējās amatniecības pastāvēšanu, jo kvalitatīvas pieprasītās jumta skaidas var izēvelēt, ja ir iespēja saskaldīt 60 un pat 80 gadus vecus apses bluķus, kā tas bija tad, kad apses cirta divas reizes vecākas. Valsts akceptētā mežu saimniekošanas politika noved pie tā, ka tādu apšu nākotnē vairs vispār nebūs.

Skaidu gatavošanai no lēnaudzīgajām purva priedēm vispiemērotākās ir tās, kas ir sasniegušas 150 gadu vecumu, bet nu jau cenšas izcirst visus kokus līdz simts gadiem. Egles mežā savukārt sameklēja iespējami bezzarainas, augošam kokam pārplēšot zariņu, lai noteiktu greizšķiedrainību un izvēlētos cērtamo koku. Tas vēlreiz parāda, ka kailciršu mīļotāji par sekām nedomā. Mežu visgudrie izcirtēji dabai pastāvošiem speciāli piemērotu likumu dēļ nezina, ko tautai atbildēt, kā turpmāk dzīvot.

Par esošiem draudiem cilvēki ir jāinformē, tāpēc arī es esmu pāris reizes paudis savu viedokli visaugstākajā līmenī. Musina visādi provokatori un faktu sagrozītāji. Nevar jau runāt vienu un to pašu, ja nedzird, ja ir negribēšana uzklausīt un tad tiek nogaidīts, kas tālāk vispār notiks. Sabiedrībai patiesa informācija ir vajadzīga īstajā brīdī, bet līdz dzejniekiem tā savlaicīgi nenonāk, tāpēc reizēm pantiņus operatīvāk ir uzrakstīt pašam.

Tā pārdomās par nepieciešamību saglabāt mežu un tās bagātību, radās dzejolītis „Mellenīte”.

Mellenīte

Mana melnā princesīte
Dzīvo sirmā mežaudzē,
Cerot vienīgi uz laimi,
Ka to meži pasaudzēs.
Meži, meži, senču meži, –
Iekšā izcirtumi lien.
Kā lai mazā mellenīte
Izdzīvo starp celmiem vien?
Kur jūs esat, stiprās domas,
Tās, kas mežus pasaudzēs?
Citādi man lindraciņi
Karstā saulē izbalēs.
Vajadzīgi daudzi gadi,
Nepietiks ar desmitiem,
Kamēr jauna mellenīte
Mazmazbērniem uzziedēs....

Zemnieku saimniecības „Lielkrūzes” saimnieki
Valentīna un Guntars Dolmaņi

Raksts pārpublicēts no LLKC izdotās aprīļa "Zivju lapas"

18.04.2011.