Meklē "īsto" Jāņu zāli!

Negausīgajā jāņuzāļu mīlēšanas priekā latvietis nav bijis izvēlīgs - vai nu aiz pietātes pret jebkuru stādu, kam lemts ziedēt Līgo vakarā, vai arī aiz slinkuma un nespējas ielāgot vērtīgāko vai vismaz to īsto un vienīgo jāņuzāli, gandrīz katrā Latvijas novadā visīstākās jāņuzāles gods ticis citam augam...

Piemēram, Vidzemē un Zemgalē pazīstamākā “īstā un vienīgā” ir madara. Lai gan tās balto ziedu putas reibinoši smaržo un vietumis saaug smaržīgās bangotnēs, daudzi madaras neuzlūkos par krāšņāko augu Jāņu pļavā. Citam nepatiks, ka tās ātri vīst, vēl citam Jāņubērnam liksies, ka to stublāji nav pietiekami stingri. Mācītu augu zinātāju mulsinās jautājums, par kuru no 18  Latvijas madaru sugām ir runa... Pat atmetot pāris nezāles un vairākas pie mums ievazātās svešzemnieces, sanāktu, Rūdolfu Blaumani citējot, “vesels dēķins”, un pat no trim krāšņākajām un biežāk sastopamajām sugām būtu grūti izvēlēties starp dzelteniem ziediem ziedošo īsto madaru, balto madaru un ziemeļu madaru.

Birztalu nārbulis

Kurzemnieku izvēle, kuri jau daždien uz tām trakajām krāsām un krāsu salikumiem, kritusi uz birztalu nārbuli. Tā stāvais stublājs stalti paceļas pļavas vai mežmalas zelmenī, dzeltenie divlūpainie ziedi ar koši sārtu punktu, kā pašas Laimas skūpstīti, lieliski izceļas uz tumši violeto augšlapu fona. Īstens izredzētais augs! Tikai - jāņuzāļu pušķī birztalu nārbulis novīst pats pirmais. Bet varbūt kurzemnieki zina, ka tieši ātrajā atdevībā slēpjas Līgonakts ziedojuma būtība? Tomēr botāniķi var Jāņos kuram katram galvu sajaukt pat šīs īstās jāņuzāles atpazīšanā, jo birztalas nārbulim ļoti līdzīgs ir Polijas nārbulis. Un ej tad nu atšķir, kuram no abiem ir vairāk tikai botāniķiem vien saskatāmo kausa matiņu un kurās vietās

  

Asinszāle

Latgalieši izsenis bijuši īsti eiropieši, jo Latgalē par jāņuzāli tiek saukta asinszāle. Izrādās, tieši asinszāle arī lielākajā daļā Eiropas uzskatīta par īsteno vasaras saulgriežu puķi - Svētā Jāņa zāli. To vāca un žāvēja, dedzināja ugunskuros, rotāja māju durvis, cīnījās ar raganām, aizbaidīja spokus un ļaunos garus. Melnie plankumiņi uz ziediem un lapām tika uzskatīti par Svētā Jāņa asins pēdām. Bet paberžot ziedus, arī pirkstus pārklāj Svētā Jāņa asinis - purpura pigmenta iekrāsota šūnsula. Savukārt botāniķiem atkal nedienas ar  stublāja šķautņu skaitīšanu un atgādināšanu, ka visīstākā asinszāle ir tā ar divām šķautnēm.

Par vienu augu gan jāņotāji it kā varētu vienoties visā Latvijā – kalmes redzamas un sasmaržojamas vai katrā sevi cienošā Jāņu pušķī. Skaisti smaržo, izkaisītas uz balti noberzta klona, palīdzot gan cīņā pret blusām, gan kopā ar svaigi cirstām meijām un siltiem pīrāgiem radot ne ar ko nesajaucamo Jāņu smaržu. Bet, izrādās, botāniķiem atkal ir ko teikt – smaržīgās kalmes nu gan neesot nekādas īsteni latviskās jāņuzāles! Tās 16. gadsimtā Eiropā ieviesušās no Turcijas,

Smaržīgās kalmes

kur bija pazīstamas kā ārstniecības augs, ko izmantoja ne tikai veselības uzlabošanai, bet arī ikdienā ķermeņa tīrībai un skaistumkopšanā. Tā kā kalmes ir svešzemnieces, paretam uzplaukušās ziedu vālītes Latvijā pārvēršas vējaziedos, - kalmes apputeksnējošo kukaiņu pie mums nav un tāpēc augs augļus neveido, bet izplatās ar sakneņu palīdzību. Zinātniski kalmes vērtējamas kā agresīvas svešinieces, bet jau pāris gadsimtus Latvijas laukos tās tomēr ir savējās, un arī botāniķiem nākas atzīt – ik lauku istabai kalmes piešķir kukaiņus atbaidošu svaigumu, ik jāņuzāļu pušķim – austrumnieciski slaidu akcentu.

Tautas tradīcijas vēlīgi dod mums iespēju katram meklēt savu īsto un vienīgo jāņuzāli, neskatoties uz to, no kura novada katrs esam. Kādā mitrākā pļavā vai zāļu purviņā pat visīstākajā vientulībā var uzsmaidīt veiksme priecāties par pašā vasaras vidū paša Jāņa izrotātu egli, ne jau par visiem zināmo Ziemassvētku kociņu, bet īstu jāņeglīti. Purva jāņeglīte tiešām ar savu zarojumu un skujiņas veidā sakārtotajām sīkajām, robainajām lapiņām atgādina mazu eglīti, kas vasaras saulgriežos sev un ikvienam mitrāja viesim sarīkojusi ziemassvētkus, uzziedot spilgtiem purpura krāsas ziediem. Pie tam jāņeglīte nav nekāda viennaktīte un zied pat vairākas nedēļas. Kaut gan pārlieku daudz prieka nenozīmē neko labu: ja jāņeglītes pulka sazied, būs slapja vasara. Dižā jāņeglīte līdzīgās vietās parasti zied pēc Jāņiem. Ar stalto augumu, kas atgādina egli, un augsto ziedkopu tā pat nespeciālistam iedveš bijību un rada pilnīgu pārliecību, ka tieši tādam jāizskatās Sarkanajā grāmatā ierakstītam augam. Kā atmiņas par Jāņunakts kaislībām kvēli sarkans punkts rotā dzeltenos ziedus, kukaiņiem norādot īsto ceļu pēc nektāra saldmes.

Un kā tad ar pašu Jāni? Kurš augs izpelnījies godu saukties šai vislatviskākajā, vispopulārākajā vārdā? Jebkuru uzmanīgu darīs jau pamazināmā forma - jānītis. Tātad jālūkojas ne pēc ozola brašuma vai bērza slaiduma līdzinieka - jānītis nav izvēlīgs, galvenais, lai kājas sausas, tāpēc tas jāmeklē sausās norās, pļavās vai atmatās, arī ceļmalās un granstbedrēs. Stalts un stīvs jau gana, lai kompensētu pieticīgo augumu ne vairāk kā divu sprīžu garumā. Tomēr labi vien ka pasīks, jo citādi precēties kārai latvju zeltenei, jānīšu pušķīti galvgalī liekot, būtu zināmas neērtības. Tas jādara Jāņu naktī gulēt ejot. Ja no rīta laimīgās zeltenes skatam paveras saplaukuši ziedi, tai gadā precības gaidāmas. Jānīša sīkie ziediņi sakārtoti kurvīšos. Paši ziedu kurvīši arī nelieli, toties īstā Jāņunakts blāzmas krāsā - iesārti vai gaiši violeti, novietoti stāvā, slaidā ķekarā vai skarā, lai palielinātu nelielo izmēru un bālā krāsojuma radīto efektu. Pat stublājs visbiežāk iesārts, kā Jāņu ugunskura ogle. Lapas pelēcīgas, klātas raupjiem matiņiem. Ne jau velti sugas epitets ir “asais”. Asais jānītis nav no pašiem krāšņākajiem un acīs krītošākajiem augiem. Skeptiķis pat varētu saskatīt kādu sasauci ar pavisam citādām Jāņudienas rīta noskaņām. Tāds nu tas zied līdz pat vēlam rudenim, kad, ziemu aicinot, balto lidpūku nesti, aizvējo tā kārtējās vasaras augļi. Līdz nākamajiem Jāņiem, līdz nākamajai vasarai.

Lai gan Jāņu nakts ir pati gaišākā, vai nu svētkos nodarbosies ar augu matu skaldīšanu vai kanšu rīvēšanu puķēm, kad papardes zieds jāmeklē? Un, lai gan daudzi gudrinieki rakstījuši gan par to, ka papardes nezied, gan par to, ka strauspapardes auglīgās brūnās lapas zaļo neauglīgo lapu vidū var atgādināt jau noziedējušu  ziedu, gan ka nelielo ķekarpapardīšu lapas auglīgā daļa var atgādināt  vēl plaukstošu vai dzelteniem “bumbulīšiem” ziedošu ziedu, ne jau papardēs slēpjas tā meklējamā lieta un pati meklēšana (skatīt nerātnās tautas dziesmas) un ne jau augi vainojami neveiksmēs vai neparedzētā meklēšanas iznākumā. Tāpēc, kad svētki būs garām, katram īstam Jāņabērnam atliek vēl jūlijā dārzā vai mežā lūkoties pēc jāņogām, lepojoties ar šo īsteno Ziemeļeiropas izcelsmes gardumu, ēst tās pilnām mutēm, gatavot jāņogu vīnu, vārīt ievārījumu vai gluži vienkārši piepildīt saldējamo kameru ar jāņogu ķekariem, ar ko veldzēties garajos ziemas vakaros, atceroties visskaistākos svētkus, vissmukākos Jāņus, visjaukākās Līgas un tīksmi gaidīt atkal jaunu vasaru. 

Dodoties meklēs savas īstās Jāņu zāles, ko iepīt vainagos vai rotāties, atcerēsimies neplūkt retus un aizsargājamus augus! Portālā www.latvijasdaba.lv vai Dabas aizsardzības pārvaldes izdotajā bukletiņā: Mīli ar acīm var iepazīties ar retajiem un apdraudētajiem augiem.

Līgo!

22.06.2010.