Palieņu apsaimniekošanas pieredze Svartadālenā, Zviedrijā

Trīs dienas no 24-26. augustam Zviedrijā Svartadālenā risinājās pieredzes apmaiņas brauciens, izzinot kā apvienot tūrismu, lauksaimniecību un dabas aizsardzību Natura 2000 vietās. Braucienā piedalījās daudzu pašvaldību vadītāji, kā arī pārstāvji no dabas aizsardzības organizācijām un vairāki zemkopji.

Melnās upes paliene

Viduszviedrijā

Palieņu apsaimniekošanas pieredze Svartadālenā, Zviedrijā

Trīs dienas no 24-26. augustam Zviedrijā Svartadālenā risinājās pieredzes apmaiņas brauciens, izzinot kā apvienot tūrismu, lauksaimniecību un dabas aizsardzību Natura 2000 vietās. Braucienā piedalījās 39 dalībnieki - daudzu pašvaldību vadītāji, kā arī pārstāvji no dabas aizsardzības organizācijām un vairāki zemkopji.

Kāpēc Svartadālena

Svartadālena ir aptuveni 40 km gara un 10 km plata upes ieleja Viduszviedrijā, kas popularizē

Reģiona atrašanās vieta

sevi kā vienu galamērķi apmeklētājiem un reģiona ietvaros veicina kopīgas uzņēmējdarbības iniciatīvas. Administratīvi Svartadālena ietilpst divos pagastos, kopīgi iekļaujoties Vestmanlandes lēnī, un Svartadālenas ielejā dzīvo apmēram 3000 iedzīvotāju. Reģiona centrālo asi veido Melnā upe (Svartadālen – Melnās upes ieleja) un apkārtnes ainavai raksturīga mozaīkveida ainava, kas sastāv no palieņu pļavām, mežu puduriem, lauksaimniecības zemēm, atsevišķām saimniecībām un vairākiem nelieliem ciematiņiem. Reģions iekļaujas Natura 2000 Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā un atzīts kā Ramsāres vieta – starptautiski vērtīgs mitrājs. Kopš 2000. gada ar Eiropas Savienības atbalstu, gan īstenojot LEADER+ programmu, gan atsevišķus citus projektus viņi ir panākuši augšupejošu ekonomisko attīstību, vienlaicīgi nodrošinot dabas vērtību saglabāšanu.

Zaļā gaļa un laimīgo govju siers

Zemnieks Valters stāsta

par "zaļās gaļas" filozofiju

Viens no atklājumiem, ar ko zinošais vietējais gids Daniels Grīns iepazīstina, ir tā sauktā Svartadālenas „zaļā gaļa”. Vēl 70.-80. gados visā Zviedrijā zemnieki piedzīvoja lielo gaļas un piena pārstrādes uzņēmumu ietekmi, kas spieda samazināt iepirkumu cenas zemnieku saražotajai produkcijai un saimniekošanu padarīja arvien nerentablāku. Pagāja ilgāks laiks, līdz patērētāji paši sāka pievērst arvien lielāku uzmanību ikdienā lietoto produktu izcelsmei. Arvien vairāk tirgū pieprasīja drošus un ekoloģiski tīri audzētus lauksaimniecības produktus. Tas deva jaunu iespēju attīstīt dažādus saimniekošanas veidus, kas ietver gan neliela mēroga privāto lopkautuvju un pienotavu attīstību, gan lauku labumu ražošanu tirgum nelielos apjomos. Šeit plaši attīstās preces ar tā saukto eko-marķējumu. Piemēram, sešas zemnieku ģimenes apvienojušās kooperatīvā, kas piedāvā liellopu un aitu gaļu. Pārdodot to, viņi garantē, ka lopi ganījušies bagātīgajās dabas lieguma palieņu pļavās un nav piebaroti ar dažādām pārtikas piedevām. Viņi kontrolē pilnu procesu no lopa piedzimšanas līdz gaļas nonākšanai uz pircēja galda. Pircēji daudz labprātāk pērk šādu „zaļo gaļu”, jo uzticas saimniekiem, apzinās produkta vērtību un papildus devumu dabai. Protams, ka tiek gādāts arī par tirgvedību un bez informācijas mājas lapā un vietējiem klientiem, daudz gaļas tiek pārdots arī hamburgeru veidā pilsētas zemnieku tirdziņā, bet atkal klāt visur ir šī filozofija.  Gada laikā sešas ģimenes gaļai pārdod 90 liellopus un 70 aitas. Ar šiem ienākumiem pilnībā labai dzīvošanai nebūs pietiekami, taču tā ir kā ļoti nozīmīga ģimenes budžeta sastāvdaļa, līdztekus kādam citam darbam vai lauku tūrisma mājai.

Līdzīgi rīkojas arī cita ģimene – Bens un Birgite, kuri no saimniecībā audzēto sešu Zviedrijas kalnu

Laimīgā Zviedrijas kalnu govs

govju piena gatavo garšīgu sieru. Sieru tirgo ar zīmolu, ka tas nācis no laimīgām govīm, jo tās arī ēdušas dabisko pļavu zāli, nav piebarotas un turētas labos apstākļos. Turpat saimniecībā iekārtots mazs veikaliņš, kur vienmēr var padzert blakus arī tēju un paskatīties, ko blakus dara laimīgās govis. Pieprasījums pēc siera esot daudz lielāks, kā viņi spēj pagatavot. To pašu stāstu dzirdam arī kādā privātajā maizes ceptuvē, kura iekārtota kādreizējā lauku baznīciņā. Kā tūristi tā vietējie esot sajūsmā par vietējo maizi un konditoreju.

Putnu vērošanas tūrisms

Dzērvju pulcēšanās

Melnās upes palienē

Svartadālena ir viens no populārākajiem Zviedrijas putnu vērošanas galamērķiem – galvenokārt saistībā ar retajām meža sugām (pūcēm un dzeņiem) un izteiksmīgo dzērvju baru pulcēšanos pirms rudens migrācijas. Agrāk šī interese ir bijusi tikai vietējā mēroga, taču šobrīd te ierodas gan britu putnu vērotāji, gan dabas mīļi no Vācijas un Nīderlandes. Viņu laiks sakrīt ar tūrisma blakus sezonu – ziemas beigās un agrā pavasarī, kā arī vēlāk rudenī. Tas dod iespēju attīstīties arī lauku tūrisma mītnēm, kas piedāvā tradicionālo nakšņošanu ar brokastīm, galdā ceļot uz vietas saražoto pārtiku. Svarīgi putnu vērošanas tūrisma organizēšanā ir ievērot ētiskos principus un rūpēties par to saglabāšanu un labklājību. Te arī parādās savstarpējās sadarbības izdevīgums: tūrismā iesaistītie ir ieinteresēti uzturēt dabas vērtības, jo tas gādā viņiem ienākumus. Tas pats attiecas arī uz vietējiem ražotājiem, kuru produkciju pērk tās izcelsmes vietas tīrības un saudzīgās attieksmes dēļ. Vēl vairāk - blakus ielejā, kur rudenī sapulcējas pat vairāki tūkstoši dzērvju vienuviet, zmenieki speciāli audzē vairākus hektārus ar mistru (auzām un zirņiem), kas domāts speciāli dzērvēm. Tādejādi viņi dzērves piesaista konkrētām vietām un saņem par to maksājumus, kā arī padara vieglāku to novērošanu.

Katrai saimniecībai savs apsaimniekošanas plāns

Lai arī Latvijā noteikti atrodamas arī lielākas palieņu pļavu platības, kā Svartadālenā, tomēr pārsteidzoši līdzīgi ir apsaimniekošanas veidi gan Zviedrijā, gan pie mums. Jau iepriekš minējām,

Saimnieks Ingve

ka liela daļa no viņu pļavām aizauga apmēram 30 gadus atpakaļ, kad visā valstī bija izteikta lauksaimnieciskās ražošanas lejupslīde. Arī Melnās upes ielejas pļavas tad pārkrūmojā sun bija nepieciešama to atjaunošana.

Zemes īpašnieki (vidējā zemes platība vienam zemniekam ir ap 70 ha) katrs savai saimniecībai, kura atrodas Natura 2000 teritorijā, izstrādā īpašu apsaimniekošanas plānu. To bez maksas dara lēņa pārvaldes speciālisti no lauku atbalsta departamenta, sadarbībā ar īpašnieku. Plānā, kurš paredz turpmāko saimniekošanas modeli nākamajiem pieciem gadiem, skaidri norādīts, ar kādām metodēm saimniekam jāstrādā katrā konkrētajā vietā, lai nesamazinātu bioloģisko daudzveidību. Te arī parādās viena no atšķirībām – par palieņu pļavas uzturēšanu Natura 2000 teritorijā zviedri var saņemt pat ap 460 EUR par hektāru no agrovidei paredzētajiem ES atbalsta maksājumiem. Individuālajos saimniekošanas plānos ir sīki aprakstīts, ko drīkst un nedrīkst darīt konkrētajā teritorijā, pastāv Natura 2000 un tāpēc teritorijai nav papildus nepieciešams vēl nacionālālīmeņa aizsargājamās teritorijas statuss.

Saimnieks Ingve izrāda savas apsaimniekotās palieņu pļavas. Viņš atzīst, ka nācies atjaunot to, ko viņa tēvs savulaik uzskatījis par bezmērķīgu. Taču situācija ir mainījusies. Daudzi saimnieki ir motivēti uzturēt pļavas atbalsta maksājumu dēļ. Droši vien būtu kārtējās pārmaiņas, ja subsīdijas tiktu pārtrauktas. Šeit domā arī par tradicionālās ainavas uzturēšanu – speciāls finansējums seko mazo sarkanbrūno siena šķūnīšu atjaunošanai.  Tie patiešām rada etnogrāfisku noskaņu un kā tūristam ir patīkami uzturēties šādā vidē.

***

Pieredzes braucienu atbalstīja ES LIFE-Daba programma un ANO Attīstības programma sadarbībā ar Pasaules Vides fondu. Tas norisinājās Latvijas Dabas fonda īstenotā projekta „Palieņu pļavu atjaunošana” ietvaros.

Andris Klepers, LDF