Atklāta jauna augu suga Latvijas un Baltijas florā 2006. gada vasarā Latvijas Dabas fonda eksperts botāniķis Uvis Suško atradis Baltijā līdz šim nezināmu augu sugu smalko najādu Najas tenuissima. Pasaulē zināmas ne vairāk par 15 šīs sugas atradnēm... Atklāta jauna augu suga Latvijas un Baltijas florā 2006. gada vasarā Latvijas Dabas fonda eksperts botāniķis Uvis Suško atradis Baltijā līdz šim nezināmu augu sugu smalko najādu Najas tenuissima. Tas ir līdz 20 cm augsts ūdensaugs, kas aug tīros ezeros un iesāļos jūras seklūdeņos. Pasaulē zināmas ne vairāk par 15 šīs sugas atradnēm, kam nu pievienojusies vēl viena Ārdava ezerā Krāslavas rajona Kombuļu pagastā. Smalkā najāda Veicot reto un īpaši aizsargājamo augu atradņu inventarizāciju Krāslavas rajonā, botāniķis Uvis Suško 2006. gada augustā 14m dziļajā Ārdava ezerā Kombuļu pagastā atradis Latvijas un Baltijas florai jaunu augu sugu smalko najādu. Tas ir najādu dzimtas ūdensaugs, kas sastopams tikai Ziemeļeiropā. Pēc literatūras datiem šobrīd pasaulē zināmas ne vairāk par 15 šīs sugas atradnēm Somijas dienvidos un Krievijas ziemeļrietumos Dienvidkarēlijā. Šis fakts palielina Latvijas starptautisko atbildību par sugas saglabāšanu. Smalkā najāda ir viena no nedaudzajiem Ziemeļeiropas augiem endēmiem, t.i., augiem, kas sastopami ļoti nelielā teritorijā. Pēcleduslaikmetā ta ezeros bija plaši izplatīta. Par to liecina arī smalkās najādas sēklu atradumi ezeru nogulumos Latvijas teritorijā. Smalkā najāda ir viengadīgs ūdensaugs, kas saražojis sēklas, rudenī atmirst. Vasaras sākumā no sēklas izaug līdz 20 cm garš augs, kas ar saknēm nostiprinās ūdenstilpes gruntī 1 2 metru dziļumā. Tās lapas ir šauras, gar malu ar sīkiem zobiņiem. Ziedi bez kāta, ļoti mazi, tiem nav apziedņa, t.i. nav ne kausa, ne vainaga. Ziedi ir viendzimuma uz viena auga ir gan vīrišķie, gan sievišķie ziedi. Auga putekšņus iznēsā ūdens. Smalkās najādas auglis ir iegarens riekstiņš - viena sēkla, ko ietver plāns, mīksts apvalks. Arī augļi izplatās ar ūdens straumēm. Auga izplatīšanos veicina trauslie stublāji, kas pēc nolūšanas peldot ūdenī, turpina ziedēt un nogatavināt augļus. Sēklas izplata arī ūdensputni, kuri ēd najādu augļus, taču to gremošanas traktam sēklas iziet cauri nesagremotas un nezaudējušas dīgtspēju. Intuīcija nepievīla Kā stāsta unikālā atraduma autors Uvis Suško, jau auga atrašanas brīdī viņa zinātnieka intuīcija signalizējusi, ka tā nav neviena no līdz šim Latvijā zināmajām najādu sugam. Tomēr tikai pēc vairāku mēnešu pamatīgas izpētes, literatūras studēšanas, herbārija salīdzināšanas viņš varējis būt pilnīgi drošs par to, kas īsti ir ārēji necilais, bet zinātniski nozīmīgais atradums. Novērtējot kolēģa atradumu, Latvijas Botāniķu biedrība Uvim Suško par Baltijas florai jaunās sugas atklāšanu piešķīrusi biedrības ceļojošo balvu Gada atradums 2006. Uvis Suško Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē ieguvis maģistra grādu bioloģijā un pašlaik ir augstskolas doktorants, strādājis LU Bioloģijas fakultātē, Latvijas Dabas muzejā, Latvijas Farmācijas muzejā, viņš ir Latvijas Botāniķu biedrības un Latvijas Dabas fonda projektu eksperts. Viņa zinātniskās intereses ir Latvijas ezeru flora un ekoloģija, Latvijas dabiskie meži (izstrādājis dabisko mežu biotopu noteikšanas metodiku), Latvijas ārstniecības augi. Najādas Latvijā Līdz šim Latvijā bija zināmas trīs najādu sugas. Tās visas pie mums ir ļoti retas, ierakstītas Sarkanajā grāmatā un iekļautas īpaši aizsargājamo augu sugu sarakstā. Nu tām pievienojusies ceturtā. Jūras najāda aug piejūras seklajos ezeros (Papes, Liepājas, Babītes, Engures, Kaņiera, Slokas), kā arī dažos ezeros Latgalē. Pirmo reizi atrasta 1887. gadā Kaņierī. Augšanai labvēlīgos gados jūras najāda var sasniegt pat 60 cm garumu. Stublājs un lapas ļoti trauslas un viegli nolūst. Divmāju augs: uz vieniem augiem ir tikai vīrišķie ziedi, bet uz citiem tikai sievišķie. Riekstiņš dzeltenbrūns. Lokanā najāda Latvijā atrasta septiņos ezeros, no kuriem vienā vairs nav sastopama. Pirmoreiz atrasta 1930. gadā Usmas ezerā. Pārējās atradnes ir Latgales ezeros. Līdz 1973. gadam, kad to atrada Vaišļu ezerā, par šī auga sastopamību nebija ziņu. Vienmājas augs. Riekstiņš šauri cilindrisks, dzeltenīgs. Mazā najāda Latvijā atrasta deviņos Latgales ezeros. Latvijā šī suga sasniedz izplatības ziemeļu robežu. Pirmoreiz atrasta 1989. gadā Varnaviču un Šilovkas ezeros. Vienmājas augs, riekstiņš tumšpelēks. Arī šo sugu pirmo reizi Latvijā atrada Uvis Suško. Pavedinātājas un pavedinātās Vārds najāda cēlies no līdzīgi skanošiem latīņu un sengrieķu vārdiem ar nozīmi peldēt. Sengrieķu mitoloģijā najādas bija saldūdeņu nimfas - ūdeņu sargātājas, labdares un dziednieces. Peldoties ūdeņos, kur mīt najādas, varēja izārstēt slimības. Avoti, kuros tās dzīvoja, attīrīja no visa ļaunā, pareģoja nākotni, varēja dāvāt pat nemirstību. Pašas najādas dzīvoja ilgi, bet nebija nemirstīgas. Tās attēloja, kā daiļas jaunavas. Najādas var uzlūkot kā senās pasaules seksa simbolus reizē pavedinātājas un pavedinātās. Dusmās tās var izraisīt neprātu un novest līdz nāvei. Najādu izraudzīto vidū bija gan dievi, gan mirstīgi jaunekļi. Klasicisma un romantisma laikmetā najādas ir iecienīts tēls glezniecībā, tēlniecībā, mūzikā un baletā. Ivars Kabucis, Ilze Salna |
