Sausā vasara beigusies, bet lietainais rudens  negrib sākties 

(teksts: M.Rudzīte, foto: V.Pilāts)

Kā apliecina sinoptiķi, šī bija neparasti sausa vasara. Tādēļ vasaras beigās upēs valdīja kritiska situācija. Ilgstošā sausuma dēļ sāka izžūt pat bebru uzdambētie dīķi, ūdens caurtece saglabājas tikai bebraiņu kaskādes augštecē, kaskādes lejtecē stāvošs ūdens palika tikai pie bebru aizsprostiem, caurtece izsīka, bebru dīķos pakāpeniski krītās ūdens līmenis. Upes lejpus šādām kaskādēm pakāpeniski izžuva, tajās saglabājas tikai nelielas atsevišķas peļķes, kurās meklēja patvērumu visi ūdens dzīvnieki, t.sk. tādi kā ziemeļu upespērlene un biezā perlamutrene. Lielākā daļa gliemeņu paspēja aizrāpot līdz dziļākajām vietām. Uz akmeņiem sausumā palikušās var izdzīvot tikai dažas dienas. Peļķēs palika arī lašveidīgo zivju mazuļi, kas skābekļa trūkuma dēļ nespēj tur izdzīvot tik ilgi kā gliemenes.

Kā apliecina sinoptiķi, šī bija neparasti sausa vasara. Tādēļ vasaras beigās upēs valdīja kritiska situācija. Ilgstošā sausuma dēļ sāka izžūt pat bebru uzdambētie dīķi, ūdens caurtece saglabājas tikai bebraiņu kaskādes augštecē, kaskādes lejtecē stāvošs ūdens palika tikai pie bebru aizsprostiem, caurtece izsīka, bebru dīķos pakāpeniski krītās ūdens līmenis. Upes lejpus šādām kaskādēm pakāpeniski izžuva, tajās saglabājas tikai nelielas atsevišķas peļķes, kurās meklēja patvērumu visi ūdens dzīvnieki, t.sk. tādi kā ziemeļu upespērlene un biezā perlamutrene. Lielākā daļa gliemeņu paspēja aizrāpot līdz dziļākajām vietām. Uz akmeņiem sausumā palikušās var izdzīvot tikai dažas dienas. Peļķēs palika arī lašveidīgo zivju mazuļi, kas skābekļa trūkuma dēļ nespēj tur izdzīvot tik ilgi kā gliemenes.

Te nu būtu vietā atgādināt, ka bebrs ir Latvijā reintroducēta suga. Sugu un biotopu aizsardzības likums paredz, ka reintrodukcijas iniciatoram jāuzņemas atbildību par reintroducēto sugu. Padomju laikā labi domātā un plānotā Mārtiņa Baloža bebrsaimniecība ir vienkārši aizmirsta.

Citāts no M.Baloža grāmatas “Bebrs. Tā bioloģija un vieta Latvijas dabas un saimniecības kompleksā” (1990) kopsavilkuma: “Izpētes un prognožu analīzes ļauj uzskatīt, ka 50 000 bebru ir optimālais skaits Latvijas teritorijai, un to varētu sasniegt ap 1990.g. Ja šis pieaugums netiks savlaicīgi un saprātīgi regulēts ar radikāliem biotehniskiem pasākumiem, situācija sakarā ar appludinājumiem sarežģīsies, līdz ar to saasināsies arī “bebra sindroms”. Tiek ieteikts organizēt intensīvu bebrsaimniecību uz ekoloģiskiem pamatiem, kur vērtīgas produkcijas ieguve saistītos ar bebra edifikatoriskā ieguldījuma maksimālu izmantošanu.”

Citāts no J.Ozoliņa raksta “Bebru atgriešanās Latvijā” (žurnāls Vide un Laiks, 1999):  “… Jau pirms piecpadsmit gadiem, veicot kontroluzskaites un pārliecinoties par veiksmīgo ikgadējo pieaugumu, tika prognozēts, ka ap 2000. gadu bebru skaits sasniegs 100 tūkstošus. Katrs, kurš apmeklē Latvijas upju krastus, piekritīs, ka grūti vairs atrast kādu par kilometru garāku posmu, kurā neredzētu nesenu bebra darbu. … kopējo gada pieaugumu, kas ir lielāks nekā 10 tūkstoši. Tas ir daudz vairāk nekā pašreiz grib un spēj pievārēt Latvijas mednieki. Tādēļ bebru skaits lielākajā teritorijas daļā joprojām turpina augt.”  

Bebru skaita pieaugums Latvijā kopš reintrodukcijas sākuma 1927. gadā

Tā izskatījās upe, kurā bija paredzēts veidot Amatas upespērleņu populācijas genofonda saglabāšanas paraugteritoriju. Pasākumu bija jāatliek, lai arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauja pārvietot gliemenes bija saņemta. M.Rudzīte un V.Pilāts, kopā ar Gaujas nacionālā parka darbiniekiem, 11. septembrī devās ceļā, lai vestu gliemenes no divām Amatas pietekām uz GNP teritoriju. Plānoto dienas kārtību bija jāmaina, apsekojām visu upes augšteci, konstatējām vairāk kā 20 bebraines dažādās izžūšanas stadijās.

Vairāk par bebru radītajām problēmā pērleņu un lašveidīgo zivju upēs varat lasīt:
Rudzīte M. 2002, Pērles un bebri – spožums un posts, MMD, Nr.5
Rudzīte M. 2002, Bebru un ziemeļu upespērleņu duelis, Vides Vēstis 7/8